Šodien atkal novirzīšos no bloga galvenās tēmas (hmmm...vai pastāv iespēja mainīt bloga nosaukumu?!) un izstāstīšu savus šīs dienas notikumus.
Kad esam ar Emi mājās divatā un es taisu ēst, virtuvē viņu nelaižu, jo bail, ka kaut ko nenovaktēšu un notiks kāda nelaime, jo mana Emi ir super aktīva un minūtes laikā spēj ideālu kārtību pārvērst bardakā kā sertificēta demolētāja. Tā nu Emi istabā spēlējās, dzirdu,ka viņa runājas, mētā bumbu, ik pa laikam atnāk līdz virtuvei un uzsit pa durvju stiklu,lai es viņai pamāju, es tikmēr mierīgu sirdi vāru vistiņu un griķus.
Kad viss gatavs, eju uz istabu, bet tur viss tukšs un kluss. Es vēl pasaucu: "Emīlij!", bet neviens neatsaucās. Skatos, vai viņa atkal nav zem galda, uz kura stāv dators, jo viņa ir atkarīga no vadu raustīšanas, bet nekā, tur neviena nav, domāju,ka tad viņa ir koridorā pie saviem ratiem, kas arī viņai šķiet ievērības cienīga vieta, bet arī tur neviena nav. Es jau sāku satraukties, kur tik mazā dzīvoklītī var pazust tik skaļa personība?! Zināju,ka viņa nav otrā istabā, jo šodien kā pie veļas dienas tur ir tīrās, slapjās un netīrās veļas kara lauks un Emijai nav ļaut ieiet.
Eju atpakaļ uz lielo istabu un vērīgi skatos apkārt un ieklausos, vai kaut kādas skaņas nav. Un uzminiet nu! Emi man tepat pie kājām istabas stūrītī ielīdusi, dupsis gaisā, knupītis rokā un šņākuļo miegā.
Kaut kas tāds mums notika pirmo reizi.
Tā nu es šodien sabijos un pārsmējos vienlaikus.
P.S. Kad tikšu pie fotoaparāta vada, ielādēšu bildes datorā ar mazo dusošo skaistuli un ielikšu te :)
